Elenas balss

Stāsts, ko vēlos tev šeit izstāstīt, ir par atmiņām un garšām. Garšām, kas uzbur pagātnes ainas. Tas ir stāsts par lielu saimi, Giareto, un tas mūs aizved atpakaļ laikā, kad ielas nosauca ēku vārdos.

Tas bija 1977. gads, kad mana vecmāmiņa kopā ar saviem brāļiem un māsām nopirka māju Reggio pakalnos. Tā bija veca, nolaista lauku māja, kas nenojauta savu likteni un to, ka tai lemts kļūt par glabātāju atmiņām, kuras izturēs laika pārbaudi.

Katram ģimenes loceklim bija savs šķūņa stūris, par ko rūpēties, un katrs deva savu ieguldījumu: vīrieši strādāja, bet sievietes gatavoja ēst — gan vieni, gan otri no rītausmas līdz krēslai. Arī mēs, bērni, palīdzējām, cik nu spējām.

Agri no rīta uz plīts lika vārīties buljonu tortellini pagatavošanai, kāds draugs zemnieks atveda tomātus konserviem nākamajam gadam, un bērni tos mazgāja pagalmā, uzmanoties, lai viņus nesadzeļ bites un lai neiekristu ūdenī. Mēs gan nebijām tik uzmanīgi un ūdenī nonācām biežāk, nekā tu varētu iedomāties.

Mana māte gatavoja majonēzi pilnīgā klusumā, kā to prasīja māņticība, lai tā nesadalītos. Es lēju eļļu tieši tā, kā vajadzēja, lēnā ritmā, kā man bija mācīts, kamēr māte lēnām maisīja majonēzi.

Aizverot acis, es joprojām dzirdu: “Elena, nāc šurp, jāsarīvē siers!”

Vecās rīves bija lielas, rīvēšana bija nogurdinoša, un bija jāuzmanās, lai nesavainotu pirkstus. Parmigiano Reggiano bija ļoti svarīgs un tika pievienots katram ēdienam: tortellini buljonam, uzkodām kopā ar salami, erbazzone mīklai, jo — kā mēs teicām Giareto — “ja tev ir Parmigiano Reggiano, tev ir viss, kas vajadzīgs”.

“Vai nu jau pietiek?” es jautāju, taču atbilde vienmēr bija nē, jo mūsu ģimene bija liela un trīsdesmit cilvēkiem siera nekad nav par daudz. Turklāt vienmēr bija jāpieskata arī bērni, jo viņi nemitīgi raudāja. Darbs ieilga arī tāpēc, ka mazliet tika sarīvēts un mazliet — apēsts. Galu galā, kā gan es varēju atturēties?

Mums, bērniem, uzticēja vēl vienu tikpat svarīgu uzdevumu: aizlipināt tortellini. Mīklas gabaliņus aptinām ap saviem mazajiem pirkstiņiem — šo uzdevumu uzticēja visjaunākajiem bērniem: jo mazāki pirkstiņi, jo glītāki tortellini. Šis darbs prasīja pacietību, bet man tā drīz vien izsīka, tāpēc es atgriezos pie al furmai rīvēšanas. Nav brīnums, ka tagad izmantojam virtuves kombainu.

Kādu dienu Giareto beidzot bija gatava. Katrai ģimenei bija savs dzīvoklis, bet virtuve mums visiem bija viena, tāpēc joprojām gatavojām un ēdām kopā. Mēs apspriedām receptes, ievērojām noteikumus, bet pieļāvām arī izņēmumus un meklējām izlīgumu, kad vienošanās šķita neiespējama.

Giareto virtuvē sadzīvoja visi noteikumi un viedokļi. Pēc daudziem gadiem mans brālēns šeit pat apprecējās, uz dažām dienām atstājot savas jaunās mājas Rumānijā, lai atkal izbaudītu tos cepešus un zaļās mērces, tortellini, žāvētos gaļas izstrādājumus un, protams, Parmigiano Reggiano.

Ja ēdiens ir garšīgs, tas kļūs par skaistu atmiņu, un tieši ar šīm atmiņām prātā es šodien gatavoju savai ģimenei un draugiem. Līdz ar šiem ēdieniem es ceļu galdā atmiņas par nobrāztu pirkstu, saulainu dienu un piederības sajūtu, ko mums var sniegt tikai ēdiens, ja vien to pamanām.

Autori:
Teksts: Carlotta Fiore
Foto: Diego Rosselli